08.05.2024, pl. 19.00, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zāle
Piedalās Ilona Meija (flauta), Magdalēna Geka (vijole) un Iveta Cālīte (klavieres)
Programmā Viļņa Šmīdberga kamermūzika:
Trio flautai,
vijolei un klavierēm
Sonāte vijolei un klavierēm
Variācijas klavierēm solo
“Raudu deja” - pārlikums flautai, vijolei un klavierēm
Festivāla otrajā vakarā, kas veltīts kolorītā meistara Viļņa Šmīdberga 80. jubilejai, uz vienas skatuves satiksies trīs enerģiskas un dziļdomīgas mākslinieces ar starptautiski plašu koncertpieredzi. Viena no viņām ir Lielās mūzikas balvas laureāte un JVLMA Pūšaminstrumentu katedras saimes vadītāja – daudzveidīgā reperturā rūdītā flautiste Ilona Meija, bet pārējās divas – jau daudzus gadus Francijā mītošā vijolniece Magdalēna Geka, stīgu kvarteta Akilone pirmā vijole, kura šogad kļuvusi arīdzan par kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertmeistari, un viņas uzticamā skatuves partnere, patlaban Luksemburgā dzīvojošā pianiste Iveta Cālīte, kura meistarību savulaik kaldinājusi ne vien Parīzē, bet arī Stokholmā.
VILŅA ŠMĪDBERGA
(1944) daiļradi raksturo simfoniķa vēriens. Ne katrs komponists ir apveltīts ar
talantu izjust orķestri tik tieši un nepastarpināti – kā dzīvu un elpojošu
organismu visā tā daudzfunkcionalitātē. Ne tikai orķestra partitūrās, bet arī
kamermūzikā un kordarbos, aranžijās un vokālinstrumentālos opusos meistara
spilgti individuālajā mūzikas valodā vienlīdz būtiskas ir kā smalkākās detaļas,
tā arī kopskaņas vēriens, domas dziļums un emocionālais nospriegojums. Viņa
devums latviešu mūzikā ir būtisks un ticis novērtēts arīdzan ar Lielo mūzikas
balvu, tostarp arī “Par mūža ieguldījumu”.
Akadēmiskā mūzika nebūt nav vienīgā sfēra, kurā Šmīdbergs atstājis paliekošas
pēdas – pirms vairāk nekā pusgadsimta līdz ar grupu “Katedrāle” viņš licis
pamatus latviešu rokmūzikai, ilgus gadus aizvadījis arī strādājot pedagoģisko
darbu un vadot dažādus pašdarbības kolektīvus, muzicējis Iekšlietu ministrijas
Valsts policijas pūtēju orķestrī, bijis skaņu režisors un cauri dažādiem
laikiem un izaicinājumiem rūpējies arīdzan par savu ģimeni. Te nevar noliegt,
ka “apbružāšanās” tik dažādajās muzikālajās jomās lieti noderējusi arī komponista
jaunradē.
Šmīdbergs nav daudzrakstītājs un hameleons, nedz arī diplomāts vai karjerisks
stratēģis, kas izdabā varām un masu gaumei. Savā radošajā darbā viņš ir drīzāk
stihisks, reizumis nikni apmāts un savaņģojoši dedzīgs, nepaguris runājot par
mums visiem būtiskām un emocionāli sakāpinātām tēmām.
Citējot komponistu Imantu Zemzari: “Šmīdberga mūzika ir ekspresīvi
sastrēdzināta, kā stāvas viļņu grēdas rudens jūrā. Zināmā mērā tumsnēja,
rezignēta. Maz tajā iegaismotu virsotņu vai melodisku lieglaimes salu, kurām
tik labprāt pieķeras klausītāja sirds un auss.” Maija Einfelde savukārt gan
pašu Vilni Šmīdbergu, gan viņa jaunradi asociē ar vārdu “augstspriegums”.